Apakšveļas vēsture

Apakšveļas vēsture kā vīriešiem tā sievietēm ir salīdzinoši īsa, vēl īsāka ir erotiskās apakšveļas vēsture sievietēm. Gurnu apsējus siltā klimata joslās un krekla veidīgos apģērbus senās tautas valkāja tieši uz auguma un tie kalpoja arī kā virsdrēbes. Apakšveļa mūsdienu izpratnē kā tāda nebija pazīstama arī viduslaikos, kaut arī tendence zem šīm krekla veidīgajām kleitām valkāt smalkāku apakšējo apģērbu jau bija parādījusies, un it īpaši augstajās aprindās. Tikai XVI un XVII gadsimtu hronikās var izlasīt, ka krekls bija greznība, kuru varēja atļauties tikai bagātie. Dekoratīvi krokotās apkakles un aproces, kas attēlotas baroka laika attēlos, lielāko tiesu bija kā fiktīvas detaļas. Rokoko laika sievietes valkāja virskleitas tieši uz korsetēm. Fraņču revolūcijas laikā, savukārt, sievietes vilka apspīlētus triko.

Tikai XIX gadsimta pirmajā pusē sākas mazgājamo kreklu, kurus kā veļu varēja arī tvaicēt, laikmets. Šie krekli bija vienkārši un abiem dzimumiem vienādi- kā sievietēm, tā arī vīriešiem. Augstāko aprindu ļaudis, protams, valkāja smalkāku un sarežģītāka piegriezuma veļu. Tikai aizpagājušā gadsimta beigās sievietes sāka valkāt veļu, kas atšķīrās no vīriešu tam pašam nolūkam domāta apģērba. Pēc 1925. gada dāmu apakšveļa iegūst jau mūsdienīgāku veidolu, nostiprinās dabīgā un mākslīgā zīda izmantošana apakšveļai sievietēm izmantotajos materiālos; parādās pasteļnokrāsas, elegantāks stils. Vīriešu veļa šajā laikā arī ievērojami mainās- pie krekliem tiek šūtas apkaklītes, apakšbikses un zeķes saīsinās. Amerikāņi neilgi pēc pirmā pasaules kara sāk valkāt īsi pieguļošu, peldbiksēm līdzīgu apakšveļu, bet zem krekliem apakškreklus bez piedurknēm.

Korsetei nosaukums cēlies no franču val.. Kaut ko līdzīgu nākotnes korsetei ar aukliņām, kas savelk un izceļ auguma formas, var novērot jau antīkajā kultūrā. Zem tunikām valkāja ādas jostas, kas izcēla krūtis un vidukli. Korsetes kā patstāvīga apģērba līdzinieces parādās XIV gadsimtā burgundiešu modē ar mērķi izcelt sievietes pievilcīgās formas. Korsetes tipāžs pastāvīgi mainās paralēli tam, kā mainās sievietes figūras ideāli un apģērba veidi. Vienā brīdī korsete sievietēm kļūst lielāka par modernā peldkostīma apmēriem, citā laikā tā sievietēm kļūst kā aksesuārs platas jostas veidā, bet ne vairāk. Vienā brīdī korsetes sievietēm izcēla sānus, citā laikā gluži otrādi- tos centās sievietei nosegt, radot puicisku iespaidu (kā mūsdienās). Vienā brīdī tās sievietēm sašaurināja vidukli, citā reizē atstāja to brīvu vai pat pilnīgi izjauca sievietes vidukļa līniju.

Pirmā lielā ēra korsetēm sievietes apģērba un apakšveļas vēsturē sākas ar spāņu modes izplatību sākot no XVI līdz XVII gadsimta vidum. Atšķirībā no burgundiešiem spāņu mode sievietēm pilnībā nolīdzināja krūtis, savukārt, korsete, radīta uz koka, metāla vai kaulu nūjiņu karkasa, pārvērtās par bruņām, kas pilnībā deformēja sievietes figūru. Lai mazām meitenēm neattīstītos krūtis, tām bērnībā naktīs uz krūtīm lika svina plātnes. Šajā periodā korseti lietoja arī vīrieši, lai savilktu vidukli. Tikai XVII gadsimta vidū franču modes iespaidā sievietēm atkal atgriežas paradumi izcelt krūšu līnijas, tai skaitā ar lielu dekoltē jeb izgriezumu sievietes apģērbam krūšu rajonā. Sievietēm korsetes no zīda, satīna un atlasa, greznotas ar mežģīnēm, kļūst kā speciāli tam radīts krūšu balsts. Figūras nepilnības sievietei tiek slēptas ar polsterētiem ieliktņiem.

Lai gan pastāv liecības, ka krūšu saturētājus sievietes-atlētes lietojušas jau Mīnoja civilizācijas laikā 1400 gadus pirms mūsu ēras, sieviešu apakšveļas garderobē krūštura "mātes" lauri pieder sievietei- 1903.gadā Parīzē Medicīnas akadēmijā ārste Ghosh Saro izgatavo pasaulē pirmo krūšturi, sadalot korseti divās daļās: krūšturī un jostas daļā. Citas liecības liecina, ka pirmo modernā krūštura paraugu radīja 1914.g. septembrī amerikāņu dzejniece, rakstniece un politiskā aktīviste Mērija Felpsa Džeikoba. Pirmo krūštura paraugu sievietēm viņa ar kalpones palīdzību izgatavoja no kabatlakatiņiem un savu sieviešu apakšveļas izgudrojumu patentēja 1915. gadā. Tolaik visas sievietes valkāja korsetes, un sākotnēji "bezmuguras krūšturis" panākumus neguva. Tomēr Džeikobas vīrs strādāja korsešu firmā un sieviešu garderobei domāto jauno izgudrojumu piedāvāja saviem saimniekiem. Tie izrādījās pravietiski un par 15 000 dolāru no Džeikobas iegādājās patentu.

Peldkostīmu pagātne ir nedaudz vecāka par 100 gadiem. Tie izplatījās tikai XIX gadsimta beigās, kad cilvēki vairāk pievērsās atpūtai un sportam ūdens tuvumā. XX gadsimta mijā peldkostīmus sievietēm šuva no krāsainas kokvilnas, kurus rotāja volāns. Komplektā ar tiem tika vilktas arī melnas, speciāli peldēšanai domātas zeķes. Vīriešu peldkostīms bija no kokvilnas triko un parasti ar zili-baltām vai sarkani-baltām joslām. Jau tad parādījās īsi pieguļošas peldbikses no sarkanas kokvilnas, kas bija jau mūsdienīgu vīriešu peldbikšu priekšgājējas. Sieviešu peldkostīmi mūsdienīgāku izskatu ieguva tikai pagājušā gadsimta 20-tajos gados, kad tos sāka izgatavot jau no modernākas trikotāžas audumiem, kas labāk saglabāja formu. Mūsdienās sieviešu peldkostīmi tiek gatavoti no dažnedažādiem materiāliem, un tie sievietēm ir pieejami kā dažnedažādi modeļi- gan kā viendaļīgs apģērbs pludmalei, gan arī divdaļīgi. Apakšsvārki sievietēm ir svārki, kas tiek valkāti zem apģērba, un tie cēlušies no Spānijas, kur sievietēm bija ierasts valkāt vairākas to kārtas. Līdz ar Trīsdesmitgadu karu (1618—1648), kad uz laiku no modes iziet krinolīni (apjomīgi svārki, veidoti uz karkasa bāzes), sievietēm apakšsvārku valkāšanas tendence pieaug; it īpaši Francijā, kur tiem bija pat dažādi nosaukumi. Bet īpaša uzmanība apakšveļai sievietēm tiek veltīta tikai XVII gadsimtā, kad tiek uzsvērta arī apakšveļas erotiskā puse, un vispirms jau tas skāra apakšsvārkus, kuri šajā periodā kļūst par sievišķības simbolu un koķetērijas priekšmetu sievietēm. Apakšsvārku virsējā daļa, kura mēdz būt redzama, tiek šūdināta no zīda un tiek rotāta ar mežģīnēm. Lai apakšsvārki sievietēm izskatītos apjomīgi, tiem bija vairākas kārtas, kuru skaits pat tika reglamentēts. Pie elegantas kleitas pieklājās pusducis. Tajā laikā apakšsvārki sievietēm bija balti, bet krāsaini tika uzskatīti par neelegantiem un pat amorāliem. XIX gadsimta otrajā pusē apakšsvārki sievietēm jau kļuva tik īsi, ka nenosedza kājas. Parādās pirmie krāsainie apakšsvārki, kuri ar laiku sievietēm kļūs ļoti iecienīti. Pati pirmā apakšsvārku kārta zem rokoko kleitām sievietēm bija darināta no zīda, tika rotāta ar mežģīnēm vai izšuvumiem. Tas tāpēc, lai sievietēm piepaceļot krinolīnu, tas viss kā jaukums kļūtu redzams. Naktskrekli parādās velīnajos viduslaikos; līdz tam laikam gan sievietes, gan vīrieši gulēja kaili vai arī tajā apģērbā, kurā staigāja pa dienu. Čehijā pirmie “svārki naktsguļai” tiek attiecināti uz 1492. gadu. Pirmie naktskrekli bija ļoti liela izmēra un nereti līdzinājās tam pašam dienas kreklam; bet gan vienus, gan otrus tajā laikā valkāja tikai bagāti ļaudis. Kā ikdiena naktskrekls savu vietu ieņem tikai XIX gadsimtā, bet citās valstīs vēl vēlāk. Sievietes uz nakti dienas kreklam bieži vilka virsū vēl polsterētu virssvārci. Pidžama kļuva pazīstama Eiropā XIX gadsimtā pateicoties ceļotājiem, kas šo apģērba paveidu ieveda no tropiem. Tikai sākot ar XX gadsimtu pidžama arvien vairāk ienāk apģērbu modē- it sevišķi jau vīriešiem, kuriem tā pilnībā aizvietoja naktskreklus. Zeķturi parādās XV gadsimtā, kad zeķu-bikses kļūst par zeķēm un biksēm. Vēlāk jau zeķturi vīriešu modē tiek izmantoti kā aksesuārs. Tikai XVIII gadsimtā līdz ar garo bikšu modi, tie kļūst par kostīma funkcionālo daļu. Sievietes rokoko, ampīra un bīdermeijera laikmetos valkāja dekoratīvi tamborētus zeķturus ar sprādzēm vai saitītēm. XIX gadsimtā sievietēm modē ienāk zeķturi ar gumijas starpliku un lentām. Tikai XX gadsimtā apaļveidīgās gumijas iziet no zeķturu modes stila kā nemodernas. Zeķturus sievietes sāk stiprināt pie korsetēm, bet vēlāk- pie zeķturu jostas.