Korsetei nosaukums cēlies no franču val.. Kaut ko līdzīgu nākotnes korsetei ar aukliņām, kas savelk un izceļ auguma formas, var novērot jau antīkajā kultūrā. Zem tunikām valkāja ādas jostas, kas izcēla krūtis un vidukli. Korsetes kā patstāvīga apģērba līdzinieces parādās XIV gadsimtā burgundiešu modē ar mērķi izcelt sievietes pievilcīgās formas. Korsetes tipāžs pastāvīgi mainās paralēli tam, kā mainās sievietes figūras ideāli un apģērba veidi. Vienā brīdī korsete sievietēm kļūst lielāka par modernā peldkostīma apmēriem, citā laikā tā sievietēm kļūst kā aksesuārs platas jostas veidā, bet ne vairāk. Vienā brīdī korsetes sievietēm izcēla sānus, citā laikā gluži otrādi- tos centās sievietei nosegt, radot puicisku iespaidu (kā mūsdienās). Vienā brīdī tās sievietēm sašaurināja vidukli, citā reizē atstāja to brīvu vai pat pilnīgi izjauca sievietes vidukļa līniju.
Pirmā lielā ēra korsetēm sievietes apģērba un apakšveļas vēsturē sākas ar spāņu modes izplatību sākot no XVI līdz XVII gadsimta vidum. Atšķirībā no burgundiešiem spāņu mode sievietēm pilnībā nolīdzināja krūtis, savukārt, korsete, radīta uz koka, metāla vai kaulu nūjiņu karkasa, pārvērtās par bruņām, kas pilnībā deformēja sievietes figūru. Lai mazām meitenēm neattīstītos krūtis, tām bērnībā naktīs uz krūtīm lika svina plātnes. Šajā periodā korseti lietoja arī vīrieši, lai savilktu vidukli. Tikai XVII gadsimta vidū franču modes iespaidā sievietēm atkal atgriežas paradumi izcelt krūšu līnijas, tai skaitā ar lielu dekoltē jeb izgriezumu sievietes apģērbam krūšu rajonā. Sievietēm korsetes no zīda, satīna un atlasa, greznotas ar mežģīnēm, kļūst kā speciāli tam radīts krūšu balsts. Figūras nepilnības sievietei tiek slēptas ar polsterētiem ieliktņiem.
![]() Apakšsvārki sievietēm ir svārki, kas tiek valkāti zem apģērba, un tie cēlušies no Spānijas, kur sievietēm bija ierasts valkāt vairākas to kārtas. Līdz ar Trīsdesmitgadu karu (1618—1648), kad uz laiku no modes iziet krinolīni (apjomīgi svārki, veidoti uz karkasa bāzes), sievietēm apakšsvārku valkāšanas tendence pieaug; it īpaši Francijā, kur tiem bija pat dažādi nosaukumi. Bet īpaša uzmanība apakšveļai sievietēm tiek veltīta tikai XVII gadsimtā, kad tiek uzsvērta arī apakšveļas erotiskā puse, un vispirms jau tas skāra apakšsvārkus, kuri šajā periodā kļūst par sievišķības simbolu un koķetērijas priekšmetu sievietēm. Apakšsvārku virsējā daļa, kura mēdz būt redzama, tiek šūdināta no zīda un tiek rotāta ar mežģīnēm. Lai apakšsvārki sievietēm izskatītos apjomīgi, tiem bija vairākas kārtas, kuru skaits pat tika reglamentēts. Pie elegantas kleitas pieklājās pusducis. Tajā laikā apakšsvārki sievietēm bija balti, bet krāsaini tika uzskatīti par neelegantiem un pat amorāliem. XIX gadsimta otrajā pusē apakšsvārki sievietēm jau kļuva tik īsi, ka nenosedza kājas. Parādās pirmie krāsainie apakšsvārki, kuri ar laiku sievietēm kļūs ļoti iecienīti. Pati pirmā apakšsvārku kārta zem rokoko kleitām sievietēm bija darināta no zīda, tika rotāta ar mežģīnēm vai izšuvumiem. Tas tāpēc, lai sievietēm piepaceļot krinolīnu, tas viss kā jaukums kļūtu redzams. Naktskrekli parādās velīnajos viduslaikos; līdz tam laikam gan sievietes, gan vīrieši gulēja kaili vai arī tajā apģērbā, kurā staigāja pa dienu. Čehijā pirmie “svārki naktsguļai” tiek attiecināti uz 1492. gadu. Pirmie naktskrekli bija ļoti liela izmēra un nereti līdzinājās tam pašam dienas kreklam; bet gan vienus, gan otrus tajā laikā valkāja tikai bagāti ļaudis. Kā ikdiena naktskrekls savu vietu ieņem tikai XIX gadsimtā, bet citās valstīs vēl vēlāk. Sievietes uz nakti dienas kreklam bieži vilka virsū vēl polsterētu virssvārci. Pidžama kļuva pazīstama Eiropā XIX gadsimtā pateicoties ceļotājiem, kas šo apģērba paveidu ieveda no tropiem. Tikai sākot ar XX gadsimtu pidžama arvien vairāk ienāk apģērbu modē- it sevišķi jau vīriešiem, kuriem tā pilnībā aizvietoja naktskreklus. |